Sabiedrībā valda uzskats, ka indivīda drošība visvairāk tiek apdraudēta uz ielas, taču sievietes biežāk cieš no vardarbības, tostarp izvarošanas un slepkavības, pašas savās mājās. Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi un paziņas, nevis nejauši svešinieki.
Joprojām daudzi uzskata, ka vardarbība starp sievieti un vīrieti, kurus saista partnerattiecības, ir privāta lieta, kurā sabiedrībai nav jāiejaucas. Šādi domājot, mēs ātri aizmirstam, ka vardarbība ir noziegums, pret kuru jebkādā tā izpausmē jāvērš sabiedrības neiecietība.

1. Mīti un fakti par vardarbību ģimenē

Mīts
Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās.
Realitāte
Vardarbība, piekaušana ir noziegums! Latvijas Krimināllikums par miesas bojājumu nodarīšanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu pat līdz 15 gadiem, un nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājās vai uz ielas. Nevienam nav tiesību sist otru cilvēku, turklāt tās ir arī tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties tikt fiziski ietekmētai.
Mīts
Sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru.
Realitāte
Sievietes tiek piekautas dažādu muļķīgu iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka vakariņas bija aukstas; tāpēc, ka televizors bija noregulēts uz nepareizo kanālu; tāpēc, ka bērns raudāja. Patiesībā vardarbīgi vīrieši atsakās kontrolēt savu vardarbīgo uzvedību. Pat ja vīrietim ir pamats būt dusmīgam, viņam tik un tā nav tiesību izpaust savas dusmas varmācīgā veidā. Sieviete nevar būt atbildīga par viņa vardarbīgo uzvedību!
Mīts
Ja sieviete paliek kopā ar vīru vai draugu pēc tam, kad viņš ir sievieti piekāvis, tātad sievietei patīk, ka viņu sit.
Realitāte
Tikt piekautam ir sāpīgi un pazemojoši, un nevienam tas nepatīk. Ir dažādi iemesli, kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgiem vīriešiem. Piemēram, tāpēc, ka viņas baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra, vai arī viņas ir emocionāli pieķērušās saviem partneriem un tic, ka ģimenei jāpaliek vienotai, un nevēlas šķirt bērnus no tēva. Bieži iemesls sievietes klusēšanai ir milzīgs kauns atzīties sev un apkārtējiem, ka pret viņu tuvi cilvēki var izturēties varmācīgi.
Fakts
Sievietes tiek piekautas neatkarīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa, kā arī no etniskās piederības. Vardarbība pret sievieti notiek neatkarīgi no labklājības vai izglītības līmeņa.
Fakts
Bērni, kas izaug, redzot vardarbību mājās, sāk uztvert to kā normālu parādību. Bērni notic, ka vardarbība ir normāls citu cilvēku kontrolēšanas veids. Lielākā daļa pieaugušo, kas atrodas cietumā par vardarbīgiem noziegumiem, uzauguši ģimenēs, kurās notikusi vardarbība.
Fakts
Pētījumi liecina, ka gandrīz pusei no bērniem, kas cieš no cietsirdīgas attieksmes, mātes arī cietušas no nežēlības. Tas apstiprina, ka vardarbība pret sievieti ģimenē veicina nežēlību arī pret bērniem.

2. Vardarbības cikls

Pirmā fāze: spriedzes pieaugšana
Pāridarītājs arvien biežāk ir gatavs negatīvi reaģēt uz sasprindzinājumu. Sadzīvē parādās epizodes, kurās vīrietis pret sievieti izturas brutāli un egoistiski. Abi partneri cenšas mazināt nesaskaņu nozīmi, sieviete var kļūt mīlošāka vai pakļāvīgāka vai arī censties negadīties pāridarītājam ceļā — vadoties pēc tā, kā viņa saskata iespēju novērst vardarbību. Nereti sieviete secina, ka viņa nedrīkst izrādīt dusmas. Pāridarītāju iedrošina šī pasīvā pakļāvība, un viņš necenšas sevi kontrolēt.
Sievietes, kuras laika gaitā tikušas sistas, zina, ka šie sākotnēji sīkie vardarbības incidenti novedīs pie smagākiem gadījumiem. Neskatoties uz to, viņas nereti secina, ka varbūt bija pelnījušas tādu attieksmi, un nolemj "pacensties vairāk", cerot, ka viņu uzvedība ietekmēs pāridarītāja uzvedību. Kad pāridarītājs "eksplodē", cietusī bieži vien uzņemas vainu, pārmezdama sev, ka zaudēja kontroli pār situāciju. Strauji aug viņas dusmas, lai gan viņa tās var nepazīt vai nespēt izrādīt.
Šajā fāzē pāridarītāju var pārņemt bailes, ka upuris viņu pametīs. Šīs bailes pastiprina arī sievietes cenšanās izvairīties no sava pāridarītāja. Vardarbīgs vīrietis kļūst arvien egoistiskāks, greizsirdīgāks un cenšas sievieti iebiedēt. Tā kā gan pāridarītājs, gan cietusī pirmās fāzes laikā izjūt pieaugošo spriedzi, abiem kļūst arvien grūtāk tikt ar to galā. Abas puses kļūst arvien nervozākas.
Nepārtraukta stresa nogurdināta, viņa cenšas vēl vairāk noslēgties sevī. Pāridarītājs meklē viņā pazīmes, kas liecina par dusmām, jūtot tās pat tad, kad viņa tās mēģina noliegt. Katrs viņas spertais solis tiek iztulkots nepareizi. Spriedze abu starpā kļūst neciešama. Sasniedzot brīdi, kad vardarbība jau ir neizbēgama, pāris ātri nonāk pie otrās fāzes, kad notiek pats vardarbības akts.

Otrā fāze: vardarbības akts
Otrā fāze ir nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās. Kontroles trūkums un vardarbības postošais efekts atšķir to no pirmās fāzes laikā notikušiem mazāka mēroga fiziskiem pārinodarījumiem. Otrā fāze ir visīsākā, kas parasti ilgst no dažām minūtēm līdz vairākām stundām. Šīs fāzes laikā gan pāridarītājs, gan upuris secina, ka pāridarītāja dusmas nav kontrolējamas. Lai arī pāridarītājs visu sāk ar domu "vajag mazliet viņu pārmācīt" un pārtrauc tad, kad viņam liekas, ka viņa ir pietiekami "savaldīta", viņš bieži vien atklāj, ka ir nopietni savainojis upuri. Viss beidzas ar to, ka viņš nesaprot, kas noticis. Otrajā fāzē notikušo vardarbības aktu reti kad izraisa upura uzvedība, vardarbībai par iemeslu parasti kalpo kāds ārējs faktors vai pāridarītāja iekšējais stāvoklis.
Kad vardarbības akts ir beidzies, tam parasti seko sākotnējs šoks, neticība un notikušā noliegšana. Gan pāridarītājs, gan upuris meklē attaisnojumu šādam vardarbības aktam. Daudzreiz vardarbības upuris pārdzīvo 24-48 stundu ilgu emocionālu sabrukumu, kura pazīmes ir depresija, bezpalīdzības izjūta un apātija. Piekautās sievietes bieži vien meklē palīdzību tikai 24-48 stundas pēc notikušā vardarbības akta.

Trešā fāze: medusmēnesis, miers un aplidošana
Otrajai fāzei ir raksturīga brutalitāte, taču trešajā fāzē notiek pretējais: pāridarītājs ir ārkārtīgi mīlošs, labs, un viņa uzvedība liecina par "vainas apzināšanos". Viņš saprot, ka ir gājis pārāk tālu, un cenšas upurim pielabināties. Šo fāzi pieņem abas puses, taču tieši šajā fāzē noslēdzas sievietes viktimizācija — viņa pilnībā kļūst par upuri.

Šajā fāzē pāridarītājs cenšas nepārtraukti izrādīt savu mīlestību. Viņš atvainojas, sola, ka nekas līdzīgs nekad neatkārtosies, un lūdz viņai piedošanu. Pāridarītājs pilnībā tic, ka viņš nekad nepacels roku pret sievieti, kuru mīl, un ka no šā brīža viņš spēs sevi kontrolēt. Viņš vienlaikus tic, ka ir savu partneri mazliet "pārmācījis" un ka viņa turpmāk nekad neuzvedīsies tā, lai izaicinātu viņu lietot fizisku spēku. Viņš atstāj patiesa grēku nožēlotāja iespaidu un spēj notikumā iesaistītos pārliecināt, ka viņa uzvedība mainīsies.
Trešajā fāzē pāridarītājs bieži "apber" upuri ar dāvanām — ziediem, saldumiem, rotaslietām, saimniecības precēm. Šajā kampaņā tiek iesaistīti citi tuvie cilvēki — ģimenes locekļi, draugi, lai tikai pārliecinātu sievieti, ka attiecību izbeigšana nav pareizā izeja. Notikumā iesaistītie bieži vien notic, ka vīrietis nožēlo notikušo un ir gatavs mainīties, ka pie visa vainīga milzīgā darba slodze vai dzeršana, ka bērniem vajadzīgs tēvs, ka pāridarītājam nepieciešama upura palīdzība, — un upuris sāk uzņemties atbildību par jebkuru sodu, ko var saņemt pāridarītājs.
Šīs fāzes laikā upuris redz daļu no sava sapņa par brīnišķīgu, patiesu mīlestību. Sieviete izvēlas noticēt tam, ka partnerim vairāk raksturīga mīloša, nevis vardarbīga uzvedība. Šajā laikā viņa var redzēt vīrieša neaizsargātību un vājumu. Sieviete redz sevi kā tiltu uz vīrieša emocionālo stabilitāti.
Šādā situācijā ir gandrīz nereāli cerēt, ka pāridarītājs meklēs profesionālu palīdzību, lai mainītu savu vardarbīgo uzvedību. Vairākumā gadījumu pāridarītājs meklēs palīdzību tikai tad, kad upuris būs viņu atstājis un kad viņš pats uzskatīs, ka vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības pārliecinās upuri atgriezties.
Tā kā trešajā fāzē novērojamas visas laulības vai kopdzīves skaistās un vēlamās puses, šajā fāzē upurim ir grūti pieņemt lēmumu meklēt juridisku aizsardzību vai izbeigt attiecības. Ja sieviete šaubās, vai aiziet no vīrieša vai neaiziet, viņu parasti attur trešās fāzes laikā piedzīvotā mīlošā attieksme, nevis pirmās un otrās fāzes pārinodarījums.
Ja sieviete jau vairākkārt ir pārdzīvojusi šādus vardarbības ciklus, viņa nereti zemapziņā ir pārliecināta, ka upurē pašas emocionālo un fizisko labklājību īsam mīlestības uzplūdu mirklim trešās fāzes laikā. Šī apzināšanās mazina viņas pašapziņu, liek kaunēties un pat ienīst sevi.
Ir grūti paredzēt trešās fāzes ilgumu. Daudzas sievietes atzīst — pirms viņas apjauš trešās fāzes beigas, jau ir novērojami pirmajai fāzei raksturīgi incidenti. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka atsevišķās partneru attiecībās, kas balstās uz ilgstošu vardarbību, trešā fāze pilnīgi izzūd.

3. Kas raksturīgs vīrietim, kurš ir vardarbīgs ģimenē

• Zema pašapziņa.
• Svēti tic vīrieša pārākumam pār sievieti un tradicionālajai izpratnei par vīrieša lomu ģimenē.
• Visbiežāk emocijas izrāda dusmu veidā.
• Vāji kontrolē savu uzvedību.
• Saista savus panākumus un neveiksmes ar ārējiem faktoriem — vienmēr citi pie visa ir vainīgi.
• Bieži runā par atsvešinātību, tomēr tā ir paša radīta. Viņš neuzticas citiem un izvairās runāt par sevi. Viņš reti meklē palīdzību vai pārrunā personiskās problēmas ar citiem.
• Izjūt vajadzību kontrolēt notiekošo un dominēt pār cilvēkiem. Kontroli nesaista ar paškontroli. Zaudējot savaldību, viņš bieži cenšas atgūt ''pašapziņu'' ar agresiju pret apkārtējiem.
• Ir liela varbūtība, ka viņš nāk no ģimenes, kurā bijis liecinieks vardarbībai pret māti vai arī pats ticis sists.
• Sievietes sišanu attaisno, noveļot vainu uz pašu sievieti, alkoholu, saviem vecākiem, darbu vai atrodot vēl kādu citu iemeslu.
• Mēģina mazināt savas vardarbīgās uzvedības nopietnību gan savā, gan citu priekšā. Tendence mazināt savas rīcības nopietnību drīzāk ir sevis noliegšanas veids, nevis melošana.
• Jūt atkarību un vienlaikus izturas ar īpašniecisku attieksmi pret upuri, ko pats izskaidro kā mīlestību.

Centieni izprast pāridarītāja uzvedību negarantē, ka tā mainīsies. Tomēr tas nenozīmē, ka tev būtu pasīvi jāpieņem vardarbība attiecībās tāpēc, ka tavam vīram vai draugam ir šādas problēmas.

4. Kas raksturīgs sievietei, kura cieš no vardarbības

Visbiežāk varam secināt, ka upurim un pāridarītājam ir vairākas kopējas īpašības:

• zema pašapziņa;
• tic tiem mītiem, kas attaisno vardarbību ģimenē;
• tic tradicionālajām vīriešu un sieviešu lomām;
• pārspīlēta emocionāla atkarība no partnera.

5. Mīti un fakti par pašaizsardzību

Mīts
Sievietes nespēj sevi fiziski aizsargāt.
Fakts
Sievietes spēj sevi aizsargāt un dara to, tikai mēs par to reti uzzinām. Biežāk uzzinām par nežēlīgu izvarošanu vai piekaušanu, nevis par sievietes pretošanos un izglābšanos. Paradoksāli, bet parasti pirmais jautājums, ko uzdod cietušajai: ''Kāpēc tu neturējies pretī?'' Tava pretošanās vislabāk liecinās, ka pret tevi tika lietots spēks.
Mīts
Ja turēšos pretī, es tikai vēl vairāk saniknošu uzbrucēju.
Fakts
Uzbrucēji ir nikni un vardarbīgi pret sievieti neatkarīgi no tā, ko viņa dara vai kas viņa ir. Sievietes, kas nepretojas, lūdzas vai raud, daudz biežāk tiek pakļautas izvarošanai un piekaušanai. Pretēji tam, lai iežēlotos par upuri, uzbrucējs pret pasīvām sievietēm izjūt vēl lielāku naidu.
Mīts
Lai apgūtu pašaizsardzības paņēmienus, jāmācās gadiem ilgi.
Fakts
Pašaizsardzība un cīņu mākslas nav viens un tas pats. Pašaizsardzība balstās uz skaidru domāšanu un dažiem paņēmieniem, kas noder konkrētā reālā uzbrukuma situācijā. Ikviena no mums var iemācīties sevi aizsargāt.
Mīts
Ja es nepievērsīšu viņam uzmanību, viņš liks mani mierā.
Fakts
Nekad nepagriez muguru uzbrucējam, pat tad, ja viņš tikai runā ar tevi. Parasti fiziskie uzbrukumi seko vārdiskiem uzbrukumiem — tā uzbrucējs pārbauda tavu pacietību. Pasīva reakcija var likt domāt, ka tu necīnīsies pretī. Esi droša jau no paša sākuma!
Mīts
Visi vīrieši tāpat ir spēcīgāki par sievietēm, tāpēc nav jēgas pretoties.
Fakts
Cilvēka personiskais spēks nav atkarīgs no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Pašaizsardzībā tev jāzina viņa vājās, nevis stiprās puses. Vīrietis arī domā, ka var uzbrukt sievietei, jo viņa ir vājāka un necīnīsies pretī. Šis uzskats tev ir izdevīgs, jo tava pašaizsargāšanās būs viņam negaidīta.

6. Ja tava draudzene cieš no vardarbības

1. Uzklausi viņu. Centies saprast visu, ko viņa tev stāsta.
Velti viņai nedalītu uzmanību. Radi viņai pārliecību, ka esi dzirdējusi un sapratusi visu, ko viņa tev stāstīja. Centies iejusties viņas vietā, lai labāk saprastu viņas pārdzīvoto, kurā viņa dalās ar tevi.
2. Tici viņai.
Tici viņas stāstītajam. Apzinies, ka atklātība prasa no viņas daudz spēka un drosmes.
3. Piešķir nozīmi viņas izjūtām un spēkam.
Izstāstot tev notikušo, viņa ir spērusi izšķirīgu soli, lai izbeigtu vardarbību attiecībās. Ir svarīgi, lai tu piešķirtu lielu nozīmi gan izjūtām, ko viņa atklāj, gan viņas drosmei, kas bija nepieciešama, lai viņa izšķirtos tev to visu pastāstīt.
4. Palīdzi viņai izstrādāt "drošības plānu".
Ir svarīgi parūpēties par viņas fizisko drošību. Mēģiniet kopīgi padomāt un atrast vietu, kur tava draudzene būtu pasargāta no sava pāridarītāja.
5. Palīdzi viņai saprast, ka vardarbība nav viņas vaina.
Dažādu iemeslu dēļ viņa var justies vainīga, ka tiek piekauta. Sarunās centies pamatot šādas patiesības:
1) tas nav atkarīgs tikai no sievietes, vai attiecības ir veiksmīgas vai nav, attiecības veidojas no abu uzvedības;
2) sievietei nav jādomā tikai par to, kā padarīt vīrieti laimīgu, tas taču nav ne uzdevums, ne pienākums;
3) ne vienmēr sieviete var mainīt vīrieša uzvedību.
6. Respektē, atbalsti viņas tiesības lemt par savu dzīvi.
Dažreiz mēs domājam, ka zinām labāk, kas mūsu draugiem jādara. Neceri, ka viņa klausīs visiem taviem padomiem. Neuzspied padomus, bet uzklausi un atbalsti. Atceries, ka tikai viņa var pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Ļauj draudzenei saprast, ka kopīgi Jūs varat tikai apsvērt turpmāko rīcību, bet lēmums ir jāpieņem viņai pašai, un ka neatkarīgi no lēmuma vienmēr būsi viņas pusē.
7. Palīdzi atrast vajadzīgo informāciju.
Iedrošini meklēt profesionālu palīdzību. Piedāvā piezvanīt uz policiju vai krīzes centru, ja viņa nejūtas droša to darīt pati, un noskaidrot iespējamās palīdzības iespējas!
8. Tev nav tiesību par dzirdēto stāstīt citiem, pat ja tu svēti ticētu, ka tas var viņai palīdzēt.
Pirms uztici dzirdēto kādam citam, pārrunā ar draudzeni, vai tas ir viņai pieņemami un kā tas varētu palīdzēt pašreizējā situācijā.

7. Kā pārtraukt vardarbību pret sevi?

Lai izkļūtu no apburtā loka, nav nemaz tik daudz iespēju, turklāt visas saistās ar papildu grūtībām pašam upurim. Gan vienkārši bēgšana, gan laulības šķiršana, gan pāridarītāja kriminālsodīšana prasa milzīgu upura enerģiju. Bez apziņas, ka jebkāda vardarbība ir noziegums, par kuru pāridarītāju sauc pie kriminālatbildības, būs neiespējami pārtraukt vardarbību pret sevi. Latvijas Krimināllikums par miesas bojājumu nodarīšanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu pat līdz 15 gadiem, tāpēc vien vardarbību ģimenē uzskatīt par privātās dzīves daļu ir ne tikai pazemojoši upurim, bet bīstami visai sabiedrībai. Ja jūties apdraudēta, tiec fiziski ietekmēta un ja tiešām esi izlēmusi pārtraukt vardarbību pret sevi, rīkojies!
1. Izsauc policiju!
Droši zvani policijas dežūrdaļai pa tālruni 112 vai 02! Tev nav jādomā, vai saukt Valsts vai Pašvaldības policiju — likums par policiju nosaka, ka neviens izsaukums nedrīkst tikt atstāts bez ievērības, un tā ir policijas dežuranta kompetence, kādu policijas struktūrvienību sūtīt pēc izsaukuma. Policijas pienākums ir pārtraukt noziegumu, veikt notikuma vietas apskati, izņemt pierādījumus, sniegt palīdzību cietušajiem, noskaidrot lieciniekus, aizturēt vainīgo personu, izsniegt nosūtījumu uz Tiesu medicīnisko ekspertīzi.
Atceries, ka policijai ir pienākums sastādīt aktu par notikušo. Policijas sastādīts akts ir svarīgs dokuments, uz kā pamata var ierosināt krimināllietu un kas ir apliecinājums tiesai, ka pret tevi tikusi lietota vardarbība.
Ja policisti lietu neuzskata par nopietnu, izturas neadekvāti notiekošajam vai kā citādi ir nekorekti, neuztraucies vēl vairāk, bet gan kārtīgi apskati viņu dienesta apliecības un pieraksti vārdus, uzvārdus un dienesta pakāpes. Par jebkuru policista rīcību, kas ir pretrunā ar likumdošanu un starptautiskajām cilvēktiesību normām, Tu vari iesniegt sūdzību augstākai policijas amatpersonai un Valsts cilvēktiesību birojam.
Tu vari arī pati doties uz policijas iecirkni un rakstīt iesniegumu, bet tas tomēr paildzinās un sarežģīs jau tā nepatīkamo dzīves posmu. Iesniegums var uz krietni ilgāku laiku iegulties policijas plauktos. Noderīgāks būs pēc konkrētā gadījuma sastādīts akts. Latvijas Kriminālprocesa likums nosaka, ka pieteikumi vai paziņojumi par noziedzīgiem nodarījumiem jāizskata ne vēlāk kā desmit dienu laikā no to saņemšanas dienas. Ja ir vajadzīgs ekspertu atzinums vai speciālista konsultācija, izskatīšana tiek veikta 30 dienu laikā, un tiek pieņemts viens no šiem lēmumiem:

• tiek ierosināta krimināllieta;
• tiek atteikts ierosināt krimināllietu;
• jūsu pieteikumu nodot citām instancēm pēc to piekritības.

Šajā laika posmā policijai ir pienākums darīt visu, lai aizkavētu un novērstu noziegumu, kā arī vākt un procesuāli noformēt materiālus, kas sekmēs vardarbības fakta pierādīšanu tiesā.
Policija arī organizē cietušās nosūtīšanu uz medicīnas iestādi, lai veiktu veselības pārbaudi un sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tas parasti notiek tuvākajā medicīnas iestādē, bet jārēķinās, ka tiesu medicīnisko ekspertīzi veiks atsevišķi — tikai pēc policijas lēmuma pieņemšanas par tās nepieciešamību. Rīgā to var izdarīt Maskavas ielā 80, bet, dodoties turp, noteikti nepieciešams policijas nosūtījums.
Šīs ekspertīzes slēdziens būs otrs nozīmīgākais dokuments, kas Tev būs vajadzīgs tiesā, lai pierādītu, ka Tu esi cietusi no vardarbības. Dodies uz medicīnas iestādi pēc iespējas ātrāk pēc notikušā!
2. Sameklē advokātu!
Ja Tev ir finansiālas iespējas, lūdz juridisku palīdzību advokātam. To atrast Tev palīdzēs jebkurā juridisko pakalpojumu birojā. Advokāts gan psiholoģiski atvieglos Tev tiesas procesu, gan juridiski labāk varēs pārstāvēt Tavas intereses. Bezmaksas juridisku palīdzību konsultāciju veidā vari saņemt Sieviešu tiesību institūtā un Valsts cilvēktiesību birojā, tāpat arī resursu centrā sievietēm „Marta” un „Cietušo atbalsta centrā” un citur.
3. Tiesā par novērotājiem uzaicini cilvēktiesību vai sieviešu organizāciju pārstāvjus(-es)!
Mēģini padarīt savas lietas izskatīšanu sabiedrībai zināmu. Kā liecina pieredze, sievietei tiesā palīdz nevalstisko organizāciju vai Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvju klātbūtne. Arī preses klātbūtne var būt Tev izdevīga.

8. Kur meklēt palīdzību?

Ātro medicīnisko palīdzību
Rīgā var izsaukt pa tālruni 03, bet, zvanot no mobilā telefona, — 112 un 03.
Citās pilsētās un rajonos neatliekamās medicīniskās palīdzības tālrunis var būt atšķirīgs, tāpēc jau laikus noskaidro to, lai vajadzības gadījumā pēc iespējas ātrāk varētu saņemt medicīnisku palīdzību.
Psiholoģisko palīdzību sniegs
Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" — tālrunis 67222922 visu diennakti, (klātienes konsultācijas darbadienās no 9:00 līdz 18:00),
Resursu centrs sievietēm "Marta" – tālruņi 67388184, 67378539

„Cietušo atbalsta centrs” - tālrunis 67298322
Daugavpils psiholoģiskās palīdzības centrs — tālrunis 65421309,
Cēsu psiholoģiskās palīdzības un atbalsta centrs – tālrunis 64107039
Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs, tālruņi 63291147, 63291146, 26184232
Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem „Paspārne” Ventspilī – tālrunis 63661515

Juridiskās konsultācijas
par sievietes tiesībām un iespējām meklēt palīdzību saņemsiet Tiesībsarga birojā — tālrunis 67686768 (katru darbdienu no 9:00 līdz 17:00).
juridiskās konsultācijas vardarbībā cietušām sievietēm varat saņemt:

Krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” – tālrunis 67222922

Resursu centrā sievietēm "Marta" – tālrunis 67388184, 67378539
Sieviešu tiesību institūtā - tālrunis 67388184, 28300115
„Cietušo atbalsta centrā” – tālrunis 67298322

Patvērumu sniegs un gultasvietu naktī nodrošinās

Rīgā - sieviešu patversme Bārddziņu ielā 2. Patversmes sociālie darbinieki palīdzēs risināt problēmas gan telefoniski, gan klātienē katru darbdienu izņemot pirmdienu no 8:00 līdz 23:00, tālrunis 67204463.

Allažu pagasta Bērnu un ģimenes atbalsta centrā “Austrumi”, Allažu pagastā, Rīgas rajonā, tālrunis 67148606, 26818926

Ja esi kopā ar bērniem, tad palīdzību vari saņemt arī:

Ģimeņu krīzes centrā „Mīlgrāvis” Ezera ielā 21, Rīgā, tālrunis 67012515, 26434764

Krīzes centrā mātēm un bērniem „Māras centrs” Cieceres ielā 1, Rīgā, tālrunis 67609260, 67609262, 67609261

Allažu pagasta Bērnu un ģimenes atbalsta centrā “Austrumi”, Allažu pagastā, Rīgas rajonā, tālrunis 67148606, 26818926

Daugavpils pilsētas domes ģimenes atbalsta centrā – patversmē, Šaurā iela 26, Daugavpils, tālrunis 65442502

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem „Paspārne”, Talsu iela 39, Ventspils, tālrunis 63661515
Ja vēlies uzzināt papildu informāciju vai informāciju par dzīvesvietai tuvāko pakalpojumu vai palīdzību, zvani Krīžu un konsultāciju centram „Skalbes”, tālrunis 67222922.

9. Tu esi pārvarējusi vardarbības sekas, ja Tu

• esi pārtraukusi vainot sevi par vardarbību un pāridarījumiem jūsu attiecībās;
• atsakies uzņemties atbildību par sava partnera varmācīgo uzvedību;
• esi sapratusi — lai pienācīgi rūpētos par ģimeni, Tev vispirms pienācīgi jāparūpējas par sevi pašu;
• atzīsti, ka Tev ir tiesības uz savām jūtām un domām un ka tās ir pelnījušas pienācīgu uzmanību;
• vari atļauties kļūdīties un apzinies — lai Tu tiktu mīlēta, Tev nav jābūt ideālai;
• sāc pienācīgi novērtēt sevi un savas spējas būt patstāvīgai;
• sāc pieņemt reālo situāciju, nevis sapņot par to, kā varētu būt bijis.

[uz ievadlapu] [uz sākumu]